Ģenerālvienošanās

Ģenerālvienošanās ir darba devēju organizāciju un darbinieku arodbiedrību vienošanās par minimālajiem noteikumiem visā nozarē. Valsts nevar detalizēti regulēt visus jautājumus katrā nozarē. Ģenerālvienošanās līdz ar to ir lieliska iespēja sociālajiem partneriem, negaidot valsts puses tiesisko regulējumu, pašiem uzstādīt sev pieņemamus noteikumus. Tas ir būtisks instruments nozares ekonomiskās darbības regulēšanā. Tas ļauj diviem ekonomikas spēlētājiem – darba devējiem un darba ņēmējiem – vienoties par būtiskajiem aspektiem savā nozarē – atlīdzību, darba tiesisko regulējumu, darba laiku, ražošanas procesiem, darbinieku kvalifikācijām, apmācībām un tml.

Ģenerālvienošanās kā instruments veicina ēnu ekonomikas mazināšanos, sociālo taisnīgumu un godīgu peļņas sadali nozarē, nodrošinot, ka darbinieki saņem daļu no ražīguma pieauguma, vienlaikus nepasliktinot darba devēja spējas gūt peļņu.  

Būvniecības nozares ģenerālvienošanās

Ir noslēgta starp Latvijas Būvniecības nozares arodbiedrību un trīs darba devēju organizācijām un tās biedriem – Latvijas Būvuzņēmēju partnerību, Latvijas Būvnieku asociāciju, Latvijas Ceļu būvētāju, kā arī atsevišķiem uzņēmumiem.

Tā būs spēkā no 2019. gada 3. novembra līdz 2025. gada 31. decembrim un attieksies uz visiem būvniecības nozares darba devējiem un darba ņēmējiem. Darbiniekiem tā paredz minimālās algas kāpumu līdz 780 eiro mēnesī un ikmēneša piemaksu par izglītību 5% apmērā (39 eiro), ja tā atbilst veicamajam darbam. Savukārt darba devēji varēs noteikt 6 mēnešu summētā darba laika pārskata periodu un piemaksu par virsstundām veikt 50% apmērā no darba algas.

Regulējums

Tiesības uz koplīgumu (ģenerālvienošanās) sarunām ir starptautiski atzītas pamattiesības. Tās ir atrunātas Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) pieņemtajās konvencijās: Nr.87 Par asociāciju brīvību un tiesību aizsardzību, apvienojoties organizācijās; Nr. 98 Par tiesībām uz apvienošanos organizācijās un kolektīvo līgumu slēgšanu; Nr.154 Par kolektīvo pārrunu atbalstīšanu; Nr.135 Par strādnieku pārstāvjiem; un SDO rekomendācijas: Nr.91 Darba koplīgumu rekomendācija; Nr.163 Par kolektīvo pārrunu veicināšanu.

Tiesības uz apvienošanos arodbiedrībās un koplīgumu slēgšanu ir noteiktas arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 11. pantā, Eiropas Sociālās hartas 6. pantā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 28. pantā.

Nacionālā līmenī jau 1922. gada 15. februārī Latvijas Satversmes Sapulce noteica tiesības uz koplīgumu, to nostiprinot Latvijas Republikas Satversmes 108. pantā, “Strādājošajiem ir tiesības uz koplīgumu, kā arī tiesības streikot. Valsts aizsargā arodbiedrību brīvību.” Koplīgumu saturu, slēdzējpuses, noslēgšanas un grozīšanas kārtību, u.c. jautājumus regulē Darba likums no 17. līdz 24. pantam.

Šī apraksta veidošanā izmantotas Nataļjas Preisas ekspertīzes:

"Ģenerālvienošanās un nacionālā koplīguma tiesību subjekti".